skumjas... topiet brīvas..

es tikai Šodien pārpublicešu Ziedoni,vel nezinu vai tāpēc, ka viņam taisnība vai tāpēc,ka vienkārši skumji un nezini,kā citādi izkliegt savu sāpi.
Ja tev nebūtu balss,kā Tu izliegtu savu sāpi un skumjas,kam Tu to uzticētu?

Skumjas ir brīvas.

Dusmās cilvēks ir sasaistīts. Neiecietība ir rūgta, ir labi, kad tu vari noskatīties pasaulē ar skumjām. Skumjas ir brīvas, un tām ir putnu brīvie spārni. Tāpēc, kad man ir skumji, es skatos uz cilvēkiem no augšas. Nožēla velk atpakaļ pie zemes. Augstprātība gaida, lai kāds tevī skatās. Vai skumjas drīkst uz visu skatīties no augšas?

Skumjas ir dvēseles krēslas stunda. Kad saule nogājusi un zvaigznes vēl nav ausušas. (Neiededz gaismu istabā!)

Rūtīs zila krēsla. Sniegs uz namu jumtiem arvien zilāks. Un skumjas ir kā vārnas zilos, piesnigušos kokos. (Neiededz gaismu istabā!)
Pārpildītā zeme, cik tu esi neatraisīta un nebrīva! Kādos mezglos, jūs, cilvēki, esat sapinušies! Cits cita diegos. Neatšķetināmi. Juceklīgi.
Es skumjās esmu brīvāks par jums. Es laižos, kur gribu. (Neiededz gaismu istabā!)
Vai jums kādreiz ir bijis laiks būt skumjiem? Vai jūs esat varējuši atļauties sev neiedegt gaismu istabā?

P.S. Es vienkārši klusiņām paskumšu,ja jau skumjas ir brivas un ziedonim taisnība tās aizies, pāries, bet tu iededz adventes vainagā svecīti,mans draugs.

spēle.

Citreiz gribi vai negribi uzkāpj uz kājas, vai apsēžas blakus, noskaņojums ar segvārdu ''nekāds’’ un tik cilvēcīgi gribās vainot visus: apstākļus, cilvēkus, sevi. Liekas, ka nekas neizdodas (vispār šobrīd, tas izklausās pēc kaut kāda reklāmas rullīša)
Pajautā sev, kas šodien bija tās 5 lietas, kas lika Tev atplaukt smaidā. Bet citreiz, kad jūti, šis garastāvoklis apsēdis kādu citu, pajautā, kas bija viņa šodienas 5 smaida iniciatori.

Spēlētāji: no 1- (apgāzts 8 )
Mērķis: Pasmaidīt (vel vienu reizi)
Kur: mašīnā sastrēguma stundā, uz palodzes, stāvot peļķē, pie pusdienu galda.
Nepieciešams: atmiņa - sajūtu, redzes, dzirdes, kustību.
Kāds(draugs, paziņa, pats), kas uzdod jautājumu - 5 lietas, kas lika Tev šodien pasmaidīt?
... Ja nu palīdz, un, ja nu oma uzlabojas?

Es pirmā. 5 lietas, kas Tev šodien izraisīja smaidu?

Ir Rudens...

Ir rudens, un es joprojām kā bērnībā!

Gribu iziet pagalmā spēlēties ar kastaņiem, atceros kā bērnībā no tiem taisīju brūnaļu ganāmpulkus, lai gan centos arī iekļaut raibaļas, baltās ar brūniem plankumiem, kastaņi tomēr spītīgi vēlējās kļūt riekst-brūni, lai tur vai kas, un tādi vienmēr spītības pārņemti arī kļuva.
Un tad es atceros, ko teica Ilze Indrāne savā miniatūrā, ka neviena bērnu paaudze nav izaugusi bez kastaņiem un pēkšņi, liekas, ka visiem zināms, ka tas ir neatņemams laiks bērna augšanā, ka bērni jau no dzimšanas zina, kastaņa mācību, ka rudeņos, tiem vienmēr jābūt kabatā - vismaz pa divi. Citreiz pieaugot to aizmirstam līdz brīdim, kad kāds pajautā,, Vai Tu jau salasīji sev kastaņus rudenim?'' .
Un tad kā apgaismots dodies ārā un salasīt klēpi kastaņiem, izdali visiem tuvajiem pa pārītim,un izstāsti, ka viens paņem visu negatīvo enerģiju un otrs kurš izstaro un dod pozitīvo. Ejot ikdienas gaitā to abus paņem rokās, visu pārējo izdarīs paši kastaņi.

P.S. Pēc pastaigas sēžu pilna miera uz spilvena lietum rimti līstot aiz loga , klausos La valse d'Amelie, dzeru rudeni no lielās krūzes, turu rokās kastaņus un domāju, cik viegli vienkārši būt mirklī ar visu savu būtību.

Balti krekli

Šodien gludināju baltus kokvilnas kreklus, apkaklīte nebija jāiestīvina un nebija arī jāberž ar veļas ziepēm.
Un es sapratu, ka spēju atdot visu par to, lai varētu Tavus baltos kreklus baltus berzt, izgludināt gludus, nolikt uz krēsla it kā noglāstot un redzēt kā no rīta tos apvelc, kā aizpogā pogas, kā piesēdies pie galda un brokasto, grauzdiņus ar ievārījumu, un tad apvelkot mēteli dodies savās ikdienas gaitās.
Un manas nepieradināmās domas ik palaikam saka, ka tā būtu lielākā laime- būt vienam priekš otra, nepazaudējot savu būtību.

Un visu laiku rakstot , manās domas kairina dzejolis, ko lasīju skolā un likās, bet liekas, ka nekas nav mainījies, tas uzrunā ar savu patiesumu.

Mīļus vārdus sacīt mātei likās lieki,-
Nemēdza tā tēvam maigi glausties klāt,
Tomēr visu mūžu baltākus kā sniegi
Viņa kreklus māte prata izmazgāt...

Kodīgajās putās raupjas kļuva rokas,
Vai gan tādas asas var ap kaklu vīt?
Bet var būt, ka slēpās baltā krekla krokās
Maigums, kuru glāsti nespēj izsacīt?

( Ārija Elksne)

P.S. Tāda, man viņa šodien izskatās un ticiet vai nē, tāda man viņa- personificētā viņa - patīk.

Plastilina pasaule sausums

Plastilīna pasaulē reti kad līst, plastilīna dārziem nevajag lietu, lai tajos izaugtu plastilīna ābeles ar īstiem āboliem.

Plastilīna pasaulē reti vērojamas lietas un mēbeles, ko nevar pārmīcīt mīklas pikucī un izveidot jaunas.

Plastilīna pasaulē reti kurš nav komiksu vai multeņu tēls.

Tāpēc Tev domāto dāvanu viņa iemeta atkritumos, tās adrese iespējams šobrīd ir starp spīdīgajiem karameļu papīriņiem, kurus nezin kāpēc vienmēr izmet, laikam jau svarīgākais apslēpts pildījumā.
Klusēja. Norija karoti smiltīm. Nenoskaloja ar ūdeni...
Plastilīna pasaule turpina dzīvot zem izgāztām zīmuļu serdēm un izkošļātām košļenēm, bet krītiņus ar kuriem gleznot viņas dvēselē, viņa tā arī nekad tev nenosūtīs.
Klusēja...tomēr zināju, ko vēlējās kliegt,, Nesapratīs, viņš nesapratīs..."

Aplis. Harmonija. Drošība.

Es apvelku apli ap sevi un nevienu citu figūru, jo aplī nav neviena tāda punkta, kas būtu pretrunā ar mani pašu.

Un arī Tu apvelc ap sevi apli, jo apļiem saskaroties, tie vīsies uz priekšu, tie neiedragās viens otru, ka to dara četrstūri, kvadrāti un trijstūri. Kā pulksteņa mehānisms, kā zobrati, tie saskarsies un paņems viens no otra sev nepieciešamo un dosies uz priekšu, savā rimtajā vai steigpilnajā solī. apļiem ir mazāk iespēju deformēties.
Starp apļiem ir brīvā vieta, starpšūnu telpa, starpcilvēku vieta, kas nepieciešama, lai mēs varētu elpot.
Mani baida kvadrāti, jo ar tiem var nosēt visu papīra lapu, kur katra kvadrāta mala ir vismaz vel viena cita kvadrātu mala. Tas ir bīstami, ja cilvēks dzīvo kvadrātā, ir pārāk liela saskares robeža ar cilvēkiem. Pārāk daudz vienam par otru zināmā. Pārāk daudz šķautnes, šķautnēm saskaroties vājākās drūp.
Man cieņu izraisa trijstūri, jo trijstūris ir kaut kā virsotne un es gribu ticēt, ka trijstūrī vienmēr iekšpusē ir ieliktas kāpnes, trijstūrī viss ir salikt pa prioritātēm. Sakārtot pa plauktiņiem. Lai arī es cienu šo figūru arī šai figūrai ir pārāk daudz saskarsmes vietu un trijstūris ir tikai puse no kvadrāta.
Mani mierina doma, ka ap šīm figūrām vienmēr var apvilkt apli un atstāt sev brīvu vietu, vietu izaugsmei.
Es apvelku ap sevi apli un zinu, ka esmu drošībā, un visu, kas lieks, es atstāju starpcilvēku telpā, ja nu kādam kas noderīgs, lai droši ņem sev, lai izmanto.
Es varu savā aplī būt es pati un ar to nenodarīt otram pāri.

trīsrindes

Maizes smarža

Novāktā rudzu laukā

Dzīvo.

Gadalaika sulīgākie mirkļi,

padsmit zilbēs

attēloti

Ķiršu sniegi lido

Zemi skūpsta

Zīmē mirkli

Sasilusi migla

Nokrīt

Sulīga zāle čukst

Kļavās iemestas

Neizskalotas otas

Krāsu oranžērija

Sidrabs,

Gurkst sniegs.

Miers.

Ceļmalā pērkons

smaržo

pēc madarām

Liepu saldme

Ar rudzupuķēm

Vaska ritulī.

Sarma uz skropstām

Eglei

pasakā

Personificēta viņa

Es atļaušos viņu personificēt, viņu ievīšu visikdienišķākajās darbībās, lai parādītu viņas lielumu un svētumu. Es viņu parādīšu tur, kur viņa ir, kad pavirši lūkojoties, viņu nemanām.
Viņa ir virtuvē, kad omīte svētdienās cep pīrāgus. Viņa ir istabā, kad mamma iziet no mājas neaizcērtot durvis, lai nepamodinātu vel no rīta dusošo bērnu. Viņa ir telpā, kad opaps kur krāsni augstā ziemā un kad vasarā nes no veikala kūstošu šokolādes saldējumu vafeļu glāzītē.
Viņa ir balsī, kad mamma dzied šūpuļdziesmu bērnam. Viņa ir tepat, kad māsa taisa brokastīs grauzdiņus ar ķiršu ievārījumu vai uznes naktī no pagraba tomātus želejā, lai māsai nav jāiet pagrabā, no kura viņai ir bail. Viņa ir vēstulē, ko atsūtījusi vecmāmiņa uz dzimšanas dienā. Viņa ir saklātā gultā un izvēdinātā istabā. Viņa ir kaķa murrājumā, kas labpatikā iekārtojies klēpī snauž. Viņa ir apskāvienā un uz pleca uzliktā rokā. Viņa ir tēta stiprajās rokās, kas paņēmis un uzlicis bērnu uz pleciem, kad viņš noguris ejot.
Viņa ir sievas izgludinātā kreklā un ar diedziņi piediegtā aproču pogā. Viņa ir vārdos, ‘’labprāt’’, ‘’ ir jau labi’’ un frāzēs ,, es esmu mājās’’,’’izdomāsim. ko darīt tālāk’’. Viņa ir vīra attaisītās, stingri aizvākotajās ievārījuma burciņās, . Viņa ir kopējās ģimenes maltītēs.
Viņa ir sastrādātās rokās, kas izmazgājušas baltus kreklus. Viņa ir nomazgātos logos pavasarī un izberztās koka grīdās.
Viņa puiša vienā uzadītā cimdā. Viņa ir mīļotā cilvēka smaržā. Viņa ir dāvinātajās želejas konfektēs un citreiz arī asās vārdu apmaiņās. Viņa ir ziedošā ābelē pavasarī un ābolos rudenī.
Viņa ir sniega pikā ko Imanta Ziedoņa liriskais tēls nesa cauri visai Latvijai. Viņa ir grāmatās, izrādēs, filmās, dabā, pasakās, . Viņa ir un būs visvairāk aprakstītā un cildinātā, jo pēc viņas visi ilgojas. Viņa nevar pastāvēt bez cieņas, rūpēm un uzticības. Viņas klātesamību dažkārt nemana, bet visi pamana, kad viņas nav.

No ķirmju saēstas kumodes

Savirknēsim vārdus vienu pēc otra- varbūt izveidosies, visiem saprotamas secīgas lakotu pērlišu krelles, kas rotās klusumu.
Savirknēsim vārdus, lai frāzes pārklājas kā klājas ievārījuma, biskvīta un olu krēma kārtas omītes aveņu kūkā. Beigās kā pēdējo domu noslēdzošo, dekoratīvo elementu marcipāna balerīnu, pieliksim punktu, jautājuma zīmi, izsaukuma zīmi, vai daudzpunkti un raudzīsimies, kā pa kumosiņam vien cilvēkos ieplūst saldums.
Savirknēsim vārdus, lai tie kā gleznā krāsas saplūst vienotā harmonijā, bez asām līnijām un neveiksmīgām toņu pārejām.
Savirknēsim vārdus, bet vienmēr jau pastāv bažas, ka, ja nu iznāks vienkārši cakotas un bezgaumīgas mežģīnes, kuras neviens tā arī labāk nebūtu vilcis laukā no ķirmju saēstās kumodes.
Un tad, Tu, cilvēkveidīgā būtne sāc domāt, ka īstenībā, vairs nevēlies, ne klausīties, ne virknēt, vērpt, vai pat līmēt vārdu kolāžas....
Dažreiz pārņem sajūta, cik viegli būtu, ja mēs runātu, to ko domājam un nespēlētu teātri, būtu mēs paši. Tomēr kaut kā drošāk aiz pašlepnuma, bruņojoties ar mākslīgu vienaldzību. Mēs negribam, lai mūs redz, tāpēc domas tik izmisīgi cenšamies ietērpt baroka laika kostīmos.
Mēs aiz visām šīm dekorācijām slēpjam savas ievainojamās dvēseles, sirdis, un cenšamies pierādīt, ka cinisma pārņemtiem vieglāk dzīvot. Un arī mans kailums īstenībā būs labi pārdomāta spēle, bet loma būs izstrādāta līdz pēdējai niansei.
Varbūt Tu pieķersi mani, kailu dejojam kaimiņa sētā zem ziedošām ābelēm, varbūt kailu ārēji, bet iekšeji līdz mielēm cinisku. Tu teiksi- Noslēpumaina...
Nē!! Vienkārši neuzticīga, jo aizmirsusi, kā tas ir ticēt, paļauties.
Tu stāstīsi draugiem, ka manī ir kaut kas īpašs, jo naktīs zogos lejā spēlēt atskaņojušās klavieres, mēģinot no tām izvilināt atsevišķas maģiskas skaņas. Pats ļaunākais, ja nodomāsi, ka man ir talants.
Tu redzēsi mani staigājam lietū, lietusmētelī, lai gan pirms tam, ķiršu ziedēšanas laikā, basām kājām dejoju peļķes un Tu vel ņemsi un iedomāsies, ka esmu ņēmusi un pieaugusi prātā.
Tu neredzēsi mani raudam un arī no sirds smejamies ne, bet smieklus ir diezgan viegli sajaukt ar izmisīgu raudāšanu, it īpaši, ja vēlies noticēt, ka smejas.

Ieguvums vai zaudējums?

Zīmīte pie ledusskapja, no rīta sievietei atstājot vīrieša dzīvokli.

Tu vari dabūt daļu no manis, kaut kādā daļā no mana laika... vēstīja rindas nepārprotami un skaidri.
Tu vari dabūt to meiteni, kas dzer katru rītu saldu kakao, un staigā puķainās kediņās, bet vakaros slepus mielojas ar aveņu ievārījumu.
Tu vari dabūt to sievieti, kas dzer rūgtu piparmētru tēju, noliedzot cukuru, kā garšas uzlabotāj konsistenci, kas staigā augstpapēžu kurpēs, klasiskos svārkos, vērtējot ik katru vārdu, ideju un būdama drīzāk ciniska nekā kritiska.
Tu vari dabūt meiteni, kas lasot grāmatu pazūd tajā un tāpat, kā ikviens cits iztēlojas sevi kā galvenajā un nevis otrā plāna lomā, to kurā kā Solveiga, nosolījusies gaidīt un tagad nesatricināmi gaida.
Tu vari dabūt kaislīgu sievieti naktīs, kas zina savu cenu un nes noslēpumu kā smalkāko aksesuāru un no rīta pametīs Tevi, liekot Tev sajukt prātā no domām par to, kas viņa bija un kuru no visām sievietes daļām saņēmsi?

Tu vari dabūt sievieti pa daļām. Visu kopumā viņa sevi vairs nevienam neatdos.

Lūgums vai brīdinājums?

Ej un atšķir! Atradu feministes dienasgrāmatā ierakstu kā brīdinājumu vīrietim,lai sarga sevi vai saņēmu izmisušas sievietes vēstuli, kā lūgsnu pēc žēlastības, Kazanovam, lai atstāj sirdi nesabradātu.

Nenāc man pretī pa ielu, ja nevēlies sasveicināties un uzsmaidīt. Nenāc pie luksafora ja nevēlies šķērsot ielu. Nemēģini iepazīt ja nevēlies pazīt. Netuvojies, neskaries.
Nepaliec uz tēju, ja nevēlies palikt uz pieticīgām, bet tomēr brokastīm. Nepaliec pie manis maijā, ja neesi spējīgs palikt decembrī. Nespēlējies, ja nezini spēles noteikumus un arī ja zini, citreiz ir jāsaprot, ka labāk ir neizmest kauliņus. Neskūpsti, pirms neesi saņēmis zīmi, ka drīksti, tiesas procesā glāstu grūti atšķirt no sitiena.
Nepavedini, ja negrasies palikt. Nedievini, ja neesi gatavs arī turpmāk kā pret dievieti izturēties. Nepadari greizsirdīgu, ja nevēlies, lai nāk un paliek pie Tevis. Neraksti vēstules, ja negribi saņemt atbildes.
Nepiesauc mani svešos ļaudīs, ja nevari izrunāt manu vārdu manā klātbūtne. Nesniedz roku, kad paklupu, ja negrasies pavadīt līdz mājām...

2. vēstule

Šo vēstuli atradu atplēstu, nezinu vai izlasītu, bet šķiet, ka tā ir no viņas Tev.
Noglabā, cieši jo cieši.

Šoruden dotie solījumi aizlidoja uz dienvidiem līdz ar gājputniem un kas to lai zina, vai pavasarī, kāds tos maz vel gaida pārlidojam. Mēs ar Tevi tā arī nekad neaizgājām barot pīles dīķa malā, pat baložus mēs nebarojām uz ielu stūriem vakaros. Bet tieši to man kārojās darīt kopā ar Tevi.
Tāpēc, es vēlos Tevi uzaicināt uz pīļu barošanu šovakar, lai kurā dienā Tu lasītu šīs rindas. Jo es turp tagad dodos katru vakaru. Paņem ,lūdzu, līdzi mīkstas maizes kukulīti, jo svaigu maizi ir vieglāk lauzt, un siltos cimdus, jo pēc putnu barošanas, kailie pirksti būs nosaluši un kļuvuši stīvi. Mēs netiksimies pie manām durvīm, kā to mēdzām darīt iepriekš rudenī, tiksimies pie šupolēm, jo ir ziema un viss ir citādi. Man tomēr gribas vel mazliet paieties Tev līdzās un parunāt par sīkumiem, jo pie putniem mēs pārstāsim būt paši un, galu galā, jāiet būst tikai līdz krastam. Bet es neuzstāšu par iešanu, mēs varēsim arī pastāvēt, jo nav jau aizliegts taciņas vidū apstāties uz brīdi, nav jau nekāda šoseja.
Tomēr, ja labi padomā, tad vari arī mani sagaidīt pīļu pulcēšanās vietā,gadījumā, ja iešana Tevi uztrauks. Bet par visu mazāk, es vēlos, lai putni redz Tevi uztrauktu. Tikai es brīdinu, ka šajā gadījumā noteiktu mazliet nokavēšu, jo man vienkārši ir bail atnākt pirmajai un gaidīt vai nāksi.
Tavu klusēšanu es uztveršu, kā piekrišanu. Es izskaidrošu, to pavisam racionāli, Tu taču zini, ka ziemā, vairāk kā nekad citreiz putniem nepieciešama cilvēku klātbūtne. Tikai nebaidies daži putni nāks Tev klāt pavisam tuvu, citi pat ēdīs no tavas rokas. Tevi taču nebiedēs, ka viņas kaut uz brīdī pārkāps pāri savām bailēm, lai paņemtu maizes drupačas?
Būs dažas pīles, kas nāks, jo ticēs ka Tu nes pārmaiņas un ka rīt Tu atnāksi atkal, nesajauc tās ar izsalkušajām, jo tās ir viegli sajaukt savā stārpā. Tomēr, ja cītīgi palūkosies, tad redzēsi, ka pēdējās nogaidīs ilgāk, līdz pienāks pie Tavas izstieptās rokas. Tikai nesajauc tās ar izsalkušajām, jo izsalkušās, nāks pie Tevis, tikai lai paņemtu kumosu, kas neļaus tam šonakt nosalt. Bet pret otrām esi saudzīgs, viņas vel ir jaunas un gribēs noticēt, ka nāksi katru dienu, nenosodi viņas. Aizmirsti, par cilvēku likumiem esot blakus putniem, viņi neko nedara ar apslēptu mērķi un, ja mana roka pieskarsies Tavējai tad tikai kā roka, kas sniedzas pēc vel vienas mīkstas maizes šķēles.

1. vēstule

To,ko nedrīkst nosūtīt adresātam es rakstīšu te, un tad es cerēšu, ka tas paliks šeit, vai uz papīra, kas nebūs liecinieks pret mani. Vārdi nedrīkstētu nostāties pret savu radītāju ne izrunātie, ne uz papīra uzrakstītie, ne klintīs iegrebtie; domas nekad to nedrīkstētu, ne apšaubīt, ne tiesāt, bet dažreiz tās ir pašas nežēlīgākās tiesneses, tāpēc bieži vien kļūst par nodevējām.
Cerot, ka šis rindas nenonāks cilvēku rokās, kas manus vārdus varēs izmantot pret mani, jo tie ir tikai mani un klusuma; mani un telpas, kurā palaisti, cilvēka, kam nosūtīti.


Rakstu Tev, mans draugs, lai mani vairs nemocītu nepateiktās domas, jo tās varētu Tevi vai vismaz viņu pasargāt...
Kušs, tikai nestrīdies pretī, ka katrs ir atbildīgs, par savu rīcību, dažiem jābūt atbildīgiem, par to ko viņi laikā nav pateikuši.
Atceros, kā reiz, nu jau pirms kāda laika, Solveiga Tev teica , ka gaidīšot Tevi un es atceros, ka arī toreiz pie Vērmanes dārza. Aij, Tu zini.. :) Kad? Dienas saulainajā pusē, jūlijā. Viņa klusi čukstēja, ka varētu aizbraukt apraudzīt Tevi.
Ieminējās par pļavu, kas atrodas pa ceļam uz Salacgrīvu, tur ziedot rudzupuķes, visa pļava zilos ziedos, kā tajā multenītē par ziedošajiem liniem. Tāds entuziasms bija viņas balsī, kad viņa teica, ka tās viņa vēloties aizvest Tev uz mājām. Zini,es pat spēju viņu iedomāties: gaišzilā klētiņā, pieplūkusi pilnu klēpi rudzupuķēm, stāv vilcienā Rīga – Zilupe, gaidot tās 30 pārsteiguma sekundes Tavā sejā, smaidu Tavu. Nezinu vai viņa saplūca puķes,aizbrauca pie Tevis, un būtu arī muļķigi, no manas puses, to viņai jautāt. Galu galā, es tak, to sievieti tik labi nepazīstu. Bet Tev gan es varu pajautāt; vai viņa bija pie Tevis, vai Tu viņu sagaidīji uz perona? Varbūt,Tu biji pie viņas pats un satiki viņu? Varbūt pat saplūci viņai pienenes...
Man stāstīja, ka dažreiz Solveiga klaiņo pa tām pašām ielām, kur Tu, noguris no darbiem un cilvēkiem, ej pastaigāties. Viņa barojot tās pašas pīles, kuras agrāk baroji Tu. Zini, man teica, ka Tu sen neesot manīts pie tā dīķa,kur šoziem, pārziemo gulbji. Laikam, Tev vairs nav laika pastaigāties tur, kur reiz abi ar Solveigu staigājāt un,kur nu vel, barot muļķīgos putniņus ar maizes drupačām.
Pati,pēc tikšanās Vērmanes dārzā jūlijā, redzēju viņu- autobusa pieturā, viņa mīklaini smaidīja, it kā viņa vienīgā zinātu, kādu noslēpumu ko glabā šī pasaule. Žēl, ka nepiegāju viņai klāt, viņa būtu mani atpazinusi. Nepiegāju! Sagaidīju autobusu un aizbraucu, izlikos, ka nepamaniju. Vel joprojām mani dažreiz nomāc uzmācīgas domas. Diez ko viņa gaidīja...kādu pārnākam? Pēru Gintu? Vai varbūt Solveiga, pati devās pie viņa un tāpat, kā es gaidīja autobusu, bet varbūt... Zini, bail pat tā domāt, bet, varbūt viņa padevās.. Jā, padevās ...Ļāva princim baltajā zirgā( Pēram nav ne zirga, ne princim viņs līdzinās) rūpēties par viņu,varbūt devusu solījumu, piekritusi būt līdzās.
Kad redzēju viņu pēdējo reizi, Viņa stāvēdama pie luksafora sarkanās gaismas ēda aveņu ievārījumu un lūkojās kādā logā, man šžiet, tā bija tā pati iela uz kuras Tu dzīvo, bet varbūt es maldos. Tu jau zini, ka es adreses diezgan slikti iegaumēju, vados pēc citādiem ceļrāžiem. Redzi, es atceros, ka pie Tavas mājas pavasaros zied neaizmirstulītes un tā nu es meklēju māju ar neaizmirstulītēm februāra vidū, labi, ka pastniekiem jāpārzina kartes, savādāk neviena vēstule nesasniegtu adresātu.
Bet saki man, varbūt viņa todien apciemoja Tevi, dienu nebūs grūti atcerēties, viņai bija līdzi pusizēsta ievārījuma burciņa, tikai vai Tu ielaidi viņu?
Tagad, man škiet es zinu, kādēļ viņa smaidīja autobusa pieturā, un vēlos brīdināt, lai nedari viņai pāri, ja viņa vel kādreiz nāks pie Tevis, un nāks viņa pie Tevis, ja todien neaizbrauca pieņemt prinča piedāvājumu. Tas noslēpums ko viņa nēsā sirdī, par ko klusē ir svētākais, kas kādam var piederēt, svētākais, kas pasaulei pieder...
Tagad Tu visu zini un arī man ir mierīgāks prāts,bet, lai Tevi nebaida tas, ko zini, mana atbildība nav kļuvusi par Tavējo...