Ir rudens, un es joprojām kā bērnībā!
Gribu iziet pagalmā spēlēties ar kastaņiem, atceros kā bērnībā no tiem taisīju brūnaļu ganāmpulkus, lai gan centos arī iekļaut raibaļas, baltās ar brūniem plankumiem, kastaņi tomēr spītīgi vēlējās kļūt riekst-brūni, lai tur vai kas, un tādi vienmēr spītības pārņemti arī kļuva.
Un tad es atceros, ko teica Ilze Indrāne savā miniatūrā, ka neviena bērnu paaudze nav izaugusi bez kastaņiem un pēkšņi, liekas, ka visiem zināms, ka tas ir neatņemams laiks bērna augšanā, ka bērni jau no dzimšanas zina, kastaņa mācību, ka rudeņos, tiem vienmēr jābūt kabatā - vismaz pa divi. Citreiz pieaugot to aizmirstam līdz brīdim, kad kāds pajautā,, Vai Tu jau salasīji sev kastaņus rudenim?'' .
Un tad kā apgaismots dodies ārā un salasīt klēpi kastaņiem, izdali visiem tuvajiem pa pārītim,un izstāsti, ka viens paņem visu negatīvo enerģiju un otrs kurš izstaro un dod pozitīvo. Ejot ikdienas gaitā to abus paņem rokās, visu pārējo izdarīs paši kastaņi.
P.S. Pēc pastaigas sēžu pilna miera uz spilvena lietum rimti līstot aiz loga , klausos La valse d'Amelie, dzeru rudeni no lielās krūzes, turu rokās kastaņus un domāju, cik viegli vienkārši būt mirklī ar visu savu būtību.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru