To,ko nedrīkst nosūtīt adresātam es rakstīšu te, un tad es cerēšu, ka tas paliks šeit, vai uz papīra, kas nebūs liecinieks pret mani. Vārdi nedrīkstētu nostāties pret savu radītāju ne izrunātie, ne uz papīra uzrakstītie, ne klintīs iegrebtie; domas nekad to nedrīkstētu, ne apšaubīt, ne tiesāt, bet dažreiz tās ir pašas nežēlīgākās tiesneses, tāpēc bieži vien kļūst par nodevējām.
Cerot, ka šis rindas nenonāks cilvēku rokās, kas manus vārdus varēs izmantot pret mani, jo tie ir tikai mani un klusuma; mani un telpas, kurā palaisti, cilvēka, kam nosūtīti.
Rakstu Tev, mans draugs, lai mani vairs nemocītu nepateiktās domas, jo tās varētu Tevi vai vismaz viņu pasargāt...
Kušs, tikai nestrīdies pretī, ka katrs ir atbildīgs, par savu rīcību, dažiem jābūt atbildīgiem, par to ko viņi laikā nav pateikuši.
Atceros, kā reiz, nu jau pirms kāda laika, Solveiga Tev teica , ka gaidīšot Tevi un es atceros, ka arī toreiz pie Vērmanes dārza. Aij, Tu zini.. :) Kad? Dienas saulainajā pusē, jūlijā. Viņa klusi čukstēja, ka varētu aizbraukt apraudzīt Tevi.
Ieminējās par pļavu, kas atrodas pa ceļam uz Salacgrīvu, tur ziedot rudzupuķes, visa pļava zilos ziedos, kā tajā multenītē par ziedošajiem liniem. Tāds entuziasms bija viņas balsī, kad viņa teica, ka tās viņa vēloties aizvest Tev uz mājām. Zini,es pat spēju viņu iedomāties: gaišzilā klētiņā, pieplūkusi pilnu klēpi rudzupuķēm, stāv vilcienā Rīga – Zilupe, gaidot tās 30 pārsteiguma sekundes Tavā sejā, smaidu Tavu. Nezinu vai viņa saplūca puķes,aizbrauca pie Tevis, un būtu arī muļķigi, no manas puses, to viņai jautāt. Galu galā, es tak, to sievieti tik labi nepazīstu. Bet Tev gan es varu pajautāt; vai viņa bija pie Tevis, vai Tu viņu sagaidīji uz perona? Varbūt,Tu biji pie viņas pats un satiki viņu? Varbūt pat saplūci viņai pienenes...
Man stāstīja, ka dažreiz Solveiga klaiņo pa tām pašām ielām, kur Tu, noguris no darbiem un cilvēkiem, ej pastaigāties. Viņa barojot tās pašas pīles, kuras agrāk baroji Tu. Zini, man teica, ka Tu sen neesot manīts pie tā dīķa,kur šoziem, pārziemo gulbji. Laikam, Tev vairs nav laika pastaigāties tur, kur reiz abi ar Solveigu staigājāt un,kur nu vel, barot muļķīgos putniņus ar maizes drupačām.
Pati,pēc tikšanās Vērmanes dārzā jūlijā, redzēju viņu- autobusa pieturā, viņa mīklaini smaidīja, it kā viņa vienīgā zinātu, kādu noslēpumu ko glabā šī pasaule. Žēl, ka nepiegāju viņai klāt, viņa būtu mani atpazinusi. Nepiegāju! Sagaidīju autobusu un aizbraucu, izlikos, ka nepamaniju. Vel joprojām mani dažreiz nomāc uzmācīgas domas. Diez ko viņa gaidīja...kādu pārnākam? Pēru Gintu? Vai varbūt Solveiga, pati devās pie viņa un tāpat, kā es gaidīja autobusu, bet varbūt... Zini, bail pat tā domāt, bet, varbūt viņa padevās.. Jā, padevās ...Ļāva princim baltajā zirgā( Pēram nav ne zirga, ne princim viņs līdzinās) rūpēties par viņu,varbūt devusu solījumu, piekritusi būt līdzās.
Kad redzēju viņu pēdējo reizi, Viņa stāvēdama pie luksafora sarkanās gaismas ēda aveņu ievārījumu un lūkojās kādā logā, man šžiet, tā bija tā pati iela uz kuras Tu dzīvo, bet varbūt es maldos. Tu jau zini, ka es adreses diezgan slikti iegaumēju, vados pēc citādiem ceļrāžiem. Redzi, es atceros, ka pie Tavas mājas pavasaros zied neaizmirstulītes un tā nu es meklēju māju ar neaizmirstulītēm februāra vidū, labi, ka pastniekiem jāpārzina kartes, savādāk neviena vēstule nesasniegtu adresātu.
Bet saki man, varbūt viņa todien apciemoja Tevi, dienu nebūs grūti atcerēties, viņai bija līdzi pusizēsta ievārījuma burciņa, tikai vai Tu ielaidi viņu?
Tagad, man škiet es zinu, kādēļ viņa smaidīja autobusa pieturā, un vēlos brīdināt, lai nedari viņai pāri, ja viņa vel kādreiz nāks pie Tevis, un nāks viņa pie Tevis, ja todien neaizbrauca pieņemt prinča piedāvājumu. Tas noslēpums ko viņa nēsā sirdī, par ko klusē ir svētākais, kas kādam var piederēt, svētākais, kas pasaulei pieder...
Tagad Tu visu zini un arī man ir mierīgāks prāts,bet, lai Tevi nebaida tas, ko zini, mana atbildība nav kļuvusi par Tavējo...
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru