Es atļaušos viņu personificēt, viņu ievīšu visikdienišķākajās darbībās, lai parādītu viņas lielumu un svētumu. Es viņu parādīšu tur, kur viņa ir, kad pavirši lūkojoties, viņu nemanām.
Viņa ir virtuvē, kad omīte svētdienās cep pīrāgus. Viņa ir istabā, kad mamma iziet no mājas neaizcērtot durvis, lai nepamodinātu vel no rīta dusošo bērnu. Viņa ir telpā, kad opaps kur krāsni augstā ziemā un kad vasarā nes no veikala kūstošu šokolādes saldējumu vafeļu glāzītē.
Viņa ir balsī, kad mamma dzied šūpuļdziesmu bērnam. Viņa ir tepat, kad māsa taisa brokastīs grauzdiņus ar ķiršu ievārījumu vai uznes naktī no pagraba tomātus želejā, lai māsai nav jāiet pagrabā, no kura viņai ir bail. Viņa ir vēstulē, ko atsūtījusi vecmāmiņa uz dzimšanas dienā. Viņa ir saklātā gultā un izvēdinātā istabā. Viņa ir kaķa murrājumā, kas labpatikā iekārtojies klēpī snauž. Viņa ir apskāvienā un uz pleca uzliktā rokā. Viņa ir tēta stiprajās rokās, kas paņēmis un uzlicis bērnu uz pleciem, kad viņš noguris ejot.
Viņa ir sievas izgludinātā kreklā un ar diedziņi piediegtā aproču pogā. Viņa ir vārdos, ‘’labprāt’’, ‘’ ir jau labi’’ un frāzēs ,, es esmu mājās’’,’’izdomāsim. ko darīt tālāk’’. Viņa ir vīra attaisītās, stingri aizvākotajās ievārījuma burciņās, . Viņa ir kopējās ģimenes maltītēs.
Viņa ir sastrādātās rokās, kas izmazgājušas baltus kreklus. Viņa ir nomazgātos logos pavasarī un izberztās koka grīdās.
Viņa puiša vienā uzadītā cimdā. Viņa ir mīļotā cilvēka smaržā. Viņa ir dāvinātajās želejas konfektēs un citreiz arī asās vārdu apmaiņās. Viņa ir ziedošā ābelē pavasarī un ābolos rudenī.
Viņa ir sniega pikā ko Imanta Ziedoņa liriskais tēls nesa cauri visai Latvijai. Viņa ir grāmatās, izrādēs, filmās, dabā, pasakās, . Viņa ir un būs visvairāk aprakstītā un cildinātā, jo pēc viņas visi ilgojas. Viņa nevar pastāvēt bez cieņas, rūpēm un uzticības. Viņas klātesamību dažkārt nemana, bet visi pamana, kad viņas nav.
Viņa ir virtuvē, kad omīte svētdienās cep pīrāgus. Viņa ir istabā, kad mamma iziet no mājas neaizcērtot durvis, lai nepamodinātu vel no rīta dusošo bērnu. Viņa ir telpā, kad opaps kur krāsni augstā ziemā un kad vasarā nes no veikala kūstošu šokolādes saldējumu vafeļu glāzītē.
Viņa ir balsī, kad mamma dzied šūpuļdziesmu bērnam. Viņa ir tepat, kad māsa taisa brokastīs grauzdiņus ar ķiršu ievārījumu vai uznes naktī no pagraba tomātus želejā, lai māsai nav jāiet pagrabā, no kura viņai ir bail. Viņa ir vēstulē, ko atsūtījusi vecmāmiņa uz dzimšanas dienā. Viņa ir saklātā gultā un izvēdinātā istabā. Viņa ir kaķa murrājumā, kas labpatikā iekārtojies klēpī snauž. Viņa ir apskāvienā un uz pleca uzliktā rokā. Viņa ir tēta stiprajās rokās, kas paņēmis un uzlicis bērnu uz pleciem, kad viņš noguris ejot.
Viņa ir sievas izgludinātā kreklā un ar diedziņi piediegtā aproču pogā. Viņa ir vārdos, ‘’labprāt’’, ‘’ ir jau labi’’ un frāzēs ,, es esmu mājās’’,’’izdomāsim. ko darīt tālāk’’. Viņa ir vīra attaisītās, stingri aizvākotajās ievārījuma burciņās, . Viņa ir kopējās ģimenes maltītēs.
Viņa ir sastrādātās rokās, kas izmazgājušas baltus kreklus. Viņa ir nomazgātos logos pavasarī un izberztās koka grīdās.
Viņa puiša vienā uzadītā cimdā. Viņa ir mīļotā cilvēka smaržā. Viņa ir dāvinātajās želejas konfektēs un citreiz arī asās vārdu apmaiņās. Viņa ir ziedošā ābelē pavasarī un ābolos rudenī.
Viņa ir sniega pikā ko Imanta Ziedoņa liriskais tēls nesa cauri visai Latvijai. Viņa ir grāmatās, izrādēs, filmās, dabā, pasakās, . Viņa ir un būs visvairāk aprakstītā un cildinātā, jo pēc viņas visi ilgojas. Viņa nevar pastāvēt bez cieņas, rūpēm un uzticības. Viņas klātesamību dažkārt nemana, bet visi pamana, kad viņas nav.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru