No ķirmju saēstas kumodes

Savirknēsim vārdus vienu pēc otra- varbūt izveidosies, visiem saprotamas secīgas lakotu pērlišu krelles, kas rotās klusumu.
Savirknēsim vārdus, lai frāzes pārklājas kā klājas ievārījuma, biskvīta un olu krēma kārtas omītes aveņu kūkā. Beigās kā pēdējo domu noslēdzošo, dekoratīvo elementu marcipāna balerīnu, pieliksim punktu, jautājuma zīmi, izsaukuma zīmi, vai daudzpunkti un raudzīsimies, kā pa kumosiņam vien cilvēkos ieplūst saldums.
Savirknēsim vārdus, lai tie kā gleznā krāsas saplūst vienotā harmonijā, bez asām līnijām un neveiksmīgām toņu pārejām.
Savirknēsim vārdus, bet vienmēr jau pastāv bažas, ka, ja nu iznāks vienkārši cakotas un bezgaumīgas mežģīnes, kuras neviens tā arī labāk nebūtu vilcis laukā no ķirmju saēstās kumodes.
Un tad, Tu, cilvēkveidīgā būtne sāc domāt, ka īstenībā, vairs nevēlies, ne klausīties, ne virknēt, vērpt, vai pat līmēt vārdu kolāžas....
Dažreiz pārņem sajūta, cik viegli būtu, ja mēs runātu, to ko domājam un nespēlētu teātri, būtu mēs paši. Tomēr kaut kā drošāk aiz pašlepnuma, bruņojoties ar mākslīgu vienaldzību. Mēs negribam, lai mūs redz, tāpēc domas tik izmisīgi cenšamies ietērpt baroka laika kostīmos.
Mēs aiz visām šīm dekorācijām slēpjam savas ievainojamās dvēseles, sirdis, un cenšamies pierādīt, ka cinisma pārņemtiem vieglāk dzīvot. Un arī mans kailums īstenībā būs labi pārdomāta spēle, bet loma būs izstrādāta līdz pēdējai niansei.
Varbūt Tu pieķersi mani, kailu dejojam kaimiņa sētā zem ziedošām ābelēm, varbūt kailu ārēji, bet iekšeji līdz mielēm cinisku. Tu teiksi- Noslēpumaina...
Nē!! Vienkārši neuzticīga, jo aizmirsusi, kā tas ir ticēt, paļauties.
Tu stāstīsi draugiem, ka manī ir kaut kas īpašs, jo naktīs zogos lejā spēlēt atskaņojušās klavieres, mēģinot no tām izvilināt atsevišķas maģiskas skaņas. Pats ļaunākais, ja nodomāsi, ka man ir talants.
Tu redzēsi mani staigājam lietū, lietusmētelī, lai gan pirms tam, ķiršu ziedēšanas laikā, basām kājām dejoju peļķes un Tu vel ņemsi un iedomāsies, ka esmu ņēmusi un pieaugusi prātā.
Tu neredzēsi mani raudam un arī no sirds smejamies ne, bet smieklus ir diezgan viegli sajaukt ar izmisīgu raudāšanu, it īpaši, ja vēlies noticēt, ka smejas.

Ieguvums vai zaudējums?

Zīmīte pie ledusskapja, no rīta sievietei atstājot vīrieša dzīvokli.

Tu vari dabūt daļu no manis, kaut kādā daļā no mana laika... vēstīja rindas nepārprotami un skaidri.
Tu vari dabūt to meiteni, kas dzer katru rītu saldu kakao, un staigā puķainās kediņās, bet vakaros slepus mielojas ar aveņu ievārījumu.
Tu vari dabūt to sievieti, kas dzer rūgtu piparmētru tēju, noliedzot cukuru, kā garšas uzlabotāj konsistenci, kas staigā augstpapēžu kurpēs, klasiskos svārkos, vērtējot ik katru vārdu, ideju un būdama drīzāk ciniska nekā kritiska.
Tu vari dabūt meiteni, kas lasot grāmatu pazūd tajā un tāpat, kā ikviens cits iztēlojas sevi kā galvenajā un nevis otrā plāna lomā, to kurā kā Solveiga, nosolījusies gaidīt un tagad nesatricināmi gaida.
Tu vari dabūt kaislīgu sievieti naktīs, kas zina savu cenu un nes noslēpumu kā smalkāko aksesuāru un no rīta pametīs Tevi, liekot Tev sajukt prātā no domām par to, kas viņa bija un kuru no visām sievietes daļām saņēmsi?

Tu vari dabūt sievieti pa daļām. Visu kopumā viņa sevi vairs nevienam neatdos.

Lūgums vai brīdinājums?

Ej un atšķir! Atradu feministes dienasgrāmatā ierakstu kā brīdinājumu vīrietim,lai sarga sevi vai saņēmu izmisušas sievietes vēstuli, kā lūgsnu pēc žēlastības, Kazanovam, lai atstāj sirdi nesabradātu.

Nenāc man pretī pa ielu, ja nevēlies sasveicināties un uzsmaidīt. Nenāc pie luksafora ja nevēlies šķērsot ielu. Nemēģini iepazīt ja nevēlies pazīt. Netuvojies, neskaries.
Nepaliec uz tēju, ja nevēlies palikt uz pieticīgām, bet tomēr brokastīm. Nepaliec pie manis maijā, ja neesi spējīgs palikt decembrī. Nespēlējies, ja nezini spēles noteikumus un arī ja zini, citreiz ir jāsaprot, ka labāk ir neizmest kauliņus. Neskūpsti, pirms neesi saņēmis zīmi, ka drīksti, tiesas procesā glāstu grūti atšķirt no sitiena.
Nepavedini, ja negrasies palikt. Nedievini, ja neesi gatavs arī turpmāk kā pret dievieti izturēties. Nepadari greizsirdīgu, ja nevēlies, lai nāk un paliek pie Tevis. Neraksti vēstules, ja negribi saņemt atbildes.
Nepiesauc mani svešos ļaudīs, ja nevari izrunāt manu vārdu manā klātbūtne. Nesniedz roku, kad paklupu, ja negrasies pavadīt līdz mājām...

2. vēstule

Šo vēstuli atradu atplēstu, nezinu vai izlasītu, bet šķiet, ka tā ir no viņas Tev.
Noglabā, cieši jo cieši.

Šoruden dotie solījumi aizlidoja uz dienvidiem līdz ar gājputniem un kas to lai zina, vai pavasarī, kāds tos maz vel gaida pārlidojam. Mēs ar Tevi tā arī nekad neaizgājām barot pīles dīķa malā, pat baložus mēs nebarojām uz ielu stūriem vakaros. Bet tieši to man kārojās darīt kopā ar Tevi.
Tāpēc, es vēlos Tevi uzaicināt uz pīļu barošanu šovakar, lai kurā dienā Tu lasītu šīs rindas. Jo es turp tagad dodos katru vakaru. Paņem ,lūdzu, līdzi mīkstas maizes kukulīti, jo svaigu maizi ir vieglāk lauzt, un siltos cimdus, jo pēc putnu barošanas, kailie pirksti būs nosaluši un kļuvuši stīvi. Mēs netiksimies pie manām durvīm, kā to mēdzām darīt iepriekš rudenī, tiksimies pie šupolēm, jo ir ziema un viss ir citādi. Man tomēr gribas vel mazliet paieties Tev līdzās un parunāt par sīkumiem, jo pie putniem mēs pārstāsim būt paši un, galu galā, jāiet būst tikai līdz krastam. Bet es neuzstāšu par iešanu, mēs varēsim arī pastāvēt, jo nav jau aizliegts taciņas vidū apstāties uz brīdi, nav jau nekāda šoseja.
Tomēr, ja labi padomā, tad vari arī mani sagaidīt pīļu pulcēšanās vietā,gadījumā, ja iešana Tevi uztrauks. Bet par visu mazāk, es vēlos, lai putni redz Tevi uztrauktu. Tikai es brīdinu, ka šajā gadījumā noteiktu mazliet nokavēšu, jo man vienkārši ir bail atnākt pirmajai un gaidīt vai nāksi.
Tavu klusēšanu es uztveršu, kā piekrišanu. Es izskaidrošu, to pavisam racionāli, Tu taču zini, ka ziemā, vairāk kā nekad citreiz putniem nepieciešama cilvēku klātbūtne. Tikai nebaidies daži putni nāks Tev klāt pavisam tuvu, citi pat ēdīs no tavas rokas. Tevi taču nebiedēs, ka viņas kaut uz brīdī pārkāps pāri savām bailēm, lai paņemtu maizes drupačas?
Būs dažas pīles, kas nāks, jo ticēs ka Tu nes pārmaiņas un ka rīt Tu atnāksi atkal, nesajauc tās ar izsalkušajām, jo tās ir viegli sajaukt savā stārpā. Tomēr, ja cītīgi palūkosies, tad redzēsi, ka pēdējās nogaidīs ilgāk, līdz pienāks pie Tavas izstieptās rokas. Tikai nesajauc tās ar izsalkušajām, jo izsalkušās, nāks pie Tevis, tikai lai paņemtu kumosu, kas neļaus tam šonakt nosalt. Bet pret otrām esi saudzīgs, viņas vel ir jaunas un gribēs noticēt, ka nāksi katru dienu, nenosodi viņas. Aizmirsti, par cilvēku likumiem esot blakus putniem, viņi neko nedara ar apslēptu mērķi un, ja mana roka pieskarsies Tavējai tad tikai kā roka, kas sniedzas pēc vel vienas mīkstas maizes šķēles.

1. vēstule

To,ko nedrīkst nosūtīt adresātam es rakstīšu te, un tad es cerēšu, ka tas paliks šeit, vai uz papīra, kas nebūs liecinieks pret mani. Vārdi nedrīkstētu nostāties pret savu radītāju ne izrunātie, ne uz papīra uzrakstītie, ne klintīs iegrebtie; domas nekad to nedrīkstētu, ne apšaubīt, ne tiesāt, bet dažreiz tās ir pašas nežēlīgākās tiesneses, tāpēc bieži vien kļūst par nodevējām.
Cerot, ka šis rindas nenonāks cilvēku rokās, kas manus vārdus varēs izmantot pret mani, jo tie ir tikai mani un klusuma; mani un telpas, kurā palaisti, cilvēka, kam nosūtīti.


Rakstu Tev, mans draugs, lai mani vairs nemocītu nepateiktās domas, jo tās varētu Tevi vai vismaz viņu pasargāt...
Kušs, tikai nestrīdies pretī, ka katrs ir atbildīgs, par savu rīcību, dažiem jābūt atbildīgiem, par to ko viņi laikā nav pateikuši.
Atceros, kā reiz, nu jau pirms kāda laika, Solveiga Tev teica , ka gaidīšot Tevi un es atceros, ka arī toreiz pie Vērmanes dārza. Aij, Tu zini.. :) Kad? Dienas saulainajā pusē, jūlijā. Viņa klusi čukstēja, ka varētu aizbraukt apraudzīt Tevi.
Ieminējās par pļavu, kas atrodas pa ceļam uz Salacgrīvu, tur ziedot rudzupuķes, visa pļava zilos ziedos, kā tajā multenītē par ziedošajiem liniem. Tāds entuziasms bija viņas balsī, kad viņa teica, ka tās viņa vēloties aizvest Tev uz mājām. Zini,es pat spēju viņu iedomāties: gaišzilā klētiņā, pieplūkusi pilnu klēpi rudzupuķēm, stāv vilcienā Rīga – Zilupe, gaidot tās 30 pārsteiguma sekundes Tavā sejā, smaidu Tavu. Nezinu vai viņa saplūca puķes,aizbrauca pie Tevis, un būtu arī muļķigi, no manas puses, to viņai jautāt. Galu galā, es tak, to sievieti tik labi nepazīstu. Bet Tev gan es varu pajautāt; vai viņa bija pie Tevis, vai Tu viņu sagaidīji uz perona? Varbūt,Tu biji pie viņas pats un satiki viņu? Varbūt pat saplūci viņai pienenes...
Man stāstīja, ka dažreiz Solveiga klaiņo pa tām pašām ielām, kur Tu, noguris no darbiem un cilvēkiem, ej pastaigāties. Viņa barojot tās pašas pīles, kuras agrāk baroji Tu. Zini, man teica, ka Tu sen neesot manīts pie tā dīķa,kur šoziem, pārziemo gulbji. Laikam, Tev vairs nav laika pastaigāties tur, kur reiz abi ar Solveigu staigājāt un,kur nu vel, barot muļķīgos putniņus ar maizes drupačām.
Pati,pēc tikšanās Vērmanes dārzā jūlijā, redzēju viņu- autobusa pieturā, viņa mīklaini smaidīja, it kā viņa vienīgā zinātu, kādu noslēpumu ko glabā šī pasaule. Žēl, ka nepiegāju viņai klāt, viņa būtu mani atpazinusi. Nepiegāju! Sagaidīju autobusu un aizbraucu, izlikos, ka nepamaniju. Vel joprojām mani dažreiz nomāc uzmācīgas domas. Diez ko viņa gaidīja...kādu pārnākam? Pēru Gintu? Vai varbūt Solveiga, pati devās pie viņa un tāpat, kā es gaidīja autobusu, bet varbūt... Zini, bail pat tā domāt, bet, varbūt viņa padevās.. Jā, padevās ...Ļāva princim baltajā zirgā( Pēram nav ne zirga, ne princim viņs līdzinās) rūpēties par viņu,varbūt devusu solījumu, piekritusi būt līdzās.
Kad redzēju viņu pēdējo reizi, Viņa stāvēdama pie luksafora sarkanās gaismas ēda aveņu ievārījumu un lūkojās kādā logā, man šžiet, tā bija tā pati iela uz kuras Tu dzīvo, bet varbūt es maldos. Tu jau zini, ka es adreses diezgan slikti iegaumēju, vados pēc citādiem ceļrāžiem. Redzi, es atceros, ka pie Tavas mājas pavasaros zied neaizmirstulītes un tā nu es meklēju māju ar neaizmirstulītēm februāra vidū, labi, ka pastniekiem jāpārzina kartes, savādāk neviena vēstule nesasniegtu adresātu.
Bet saki man, varbūt viņa todien apciemoja Tevi, dienu nebūs grūti atcerēties, viņai bija līdzi pusizēsta ievārījuma burciņa, tikai vai Tu ielaidi viņu?
Tagad, man škiet es zinu, kādēļ viņa smaidīja autobusa pieturā, un vēlos brīdināt, lai nedari viņai pāri, ja viņa vel kādreiz nāks pie Tevis, un nāks viņa pie Tevis, ja todien neaizbrauca pieņemt prinča piedāvājumu. Tas noslēpums ko viņa nēsā sirdī, par ko klusē ir svētākais, kas kādam var piederēt, svētākais, kas pasaulei pieder...
Tagad Tu visu zini un arī man ir mierīgāks prāts,bet, lai Tevi nebaida tas, ko zini, mana atbildība nav kļuvusi par Tavējo...