Aplis. Harmonija. Drošība.

Es apvelku apli ap sevi un nevienu citu figūru, jo aplī nav neviena tāda punkta, kas būtu pretrunā ar mani pašu.

Un arī Tu apvelc ap sevi apli, jo apļiem saskaroties, tie vīsies uz priekšu, tie neiedragās viens otru, ka to dara četrstūri, kvadrāti un trijstūri. Kā pulksteņa mehānisms, kā zobrati, tie saskarsies un paņems viens no otra sev nepieciešamo un dosies uz priekšu, savā rimtajā vai steigpilnajā solī. apļiem ir mazāk iespēju deformēties.
Starp apļiem ir brīvā vieta, starpšūnu telpa, starpcilvēku vieta, kas nepieciešama, lai mēs varētu elpot.
Mani baida kvadrāti, jo ar tiem var nosēt visu papīra lapu, kur katra kvadrāta mala ir vismaz vel viena cita kvadrātu mala. Tas ir bīstami, ja cilvēks dzīvo kvadrātā, ir pārāk liela saskares robeža ar cilvēkiem. Pārāk daudz vienam par otru zināmā. Pārāk daudz šķautnes, šķautnēm saskaroties vājākās drūp.
Man cieņu izraisa trijstūri, jo trijstūris ir kaut kā virsotne un es gribu ticēt, ka trijstūrī vienmēr iekšpusē ir ieliktas kāpnes, trijstūrī viss ir salikt pa prioritātēm. Sakārtot pa plauktiņiem. Lai arī es cienu šo figūru arī šai figūrai ir pārāk daudz saskarsmes vietu un trijstūris ir tikai puse no kvadrāta.
Mani mierina doma, ka ap šīm figūrām vienmēr var apvilkt apli un atstāt sev brīvu vietu, vietu izaugsmei.
Es apvelku ap sevi apli un zinu, ka esmu drošībā, un visu, kas lieks, es atstāju starpcilvēku telpā, ja nu kādam kas noderīgs, lai droši ņem sev, lai izmanto.
Es varu savā aplī būt es pati un ar to nenodarīt otram pāri.

trīsrindes

Maizes smarža

Novāktā rudzu laukā

Dzīvo.

Gadalaika sulīgākie mirkļi,

padsmit zilbēs

attēloti

Ķiršu sniegi lido

Zemi skūpsta

Zīmē mirkli

Sasilusi migla

Nokrīt

Sulīga zāle čukst

Kļavās iemestas

Neizskalotas otas

Krāsu oranžērija

Sidrabs,

Gurkst sniegs.

Miers.

Ceļmalā pērkons

smaržo

pēc madarām

Liepu saldme

Ar rudzupuķēm

Vaska ritulī.

Sarma uz skropstām

Eglei

pasakā

Personificēta viņa

Es atļaušos viņu personificēt, viņu ievīšu visikdienišķākajās darbībās, lai parādītu viņas lielumu un svētumu. Es viņu parādīšu tur, kur viņa ir, kad pavirši lūkojoties, viņu nemanām.
Viņa ir virtuvē, kad omīte svētdienās cep pīrāgus. Viņa ir istabā, kad mamma iziet no mājas neaizcērtot durvis, lai nepamodinātu vel no rīta dusošo bērnu. Viņa ir telpā, kad opaps kur krāsni augstā ziemā un kad vasarā nes no veikala kūstošu šokolādes saldējumu vafeļu glāzītē.
Viņa ir balsī, kad mamma dzied šūpuļdziesmu bērnam. Viņa ir tepat, kad māsa taisa brokastīs grauzdiņus ar ķiršu ievārījumu vai uznes naktī no pagraba tomātus želejā, lai māsai nav jāiet pagrabā, no kura viņai ir bail. Viņa ir vēstulē, ko atsūtījusi vecmāmiņa uz dzimšanas dienā. Viņa ir saklātā gultā un izvēdinātā istabā. Viņa ir kaķa murrājumā, kas labpatikā iekārtojies klēpī snauž. Viņa ir apskāvienā un uz pleca uzliktā rokā. Viņa ir tēta stiprajās rokās, kas paņēmis un uzlicis bērnu uz pleciem, kad viņš noguris ejot.
Viņa ir sievas izgludinātā kreklā un ar diedziņi piediegtā aproču pogā. Viņa ir vārdos, ‘’labprāt’’, ‘’ ir jau labi’’ un frāzēs ,, es esmu mājās’’,’’izdomāsim. ko darīt tālāk’’. Viņa ir vīra attaisītās, stingri aizvākotajās ievārījuma burciņās, . Viņa ir kopējās ģimenes maltītēs.
Viņa ir sastrādātās rokās, kas izmazgājušas baltus kreklus. Viņa ir nomazgātos logos pavasarī un izberztās koka grīdās.
Viņa puiša vienā uzadītā cimdā. Viņa ir mīļotā cilvēka smaržā. Viņa ir dāvinātajās želejas konfektēs un citreiz arī asās vārdu apmaiņās. Viņa ir ziedošā ābelē pavasarī un ābolos rudenī.
Viņa ir sniega pikā ko Imanta Ziedoņa liriskais tēls nesa cauri visai Latvijai. Viņa ir grāmatās, izrādēs, filmās, dabā, pasakās, . Viņa ir un būs visvairāk aprakstītā un cildinātā, jo pēc viņas visi ilgojas. Viņa nevar pastāvēt bez cieņas, rūpēm un uzticības. Viņas klātesamību dažkārt nemana, bet visi pamana, kad viņas nav.