Ir arī dienas, kad dusmas aizmiglo manas domas un prātu, tad lieku uz acīm klapes, bet tāpat visur redzu stūrus - asus un naidīgus. Liekas es pati pārvēršos par stūrainu daudzstūri, kas meklē visas iespējas saķerties ar kādas citas figūras stūri. Vislabāk uz stūru dueli man izdodas izprovocēt trīsstūrus, jo tiem jau vienmēr viens stūris ir lieks, tas dancis pa trim, pa trim. Četrstūrus ir grūtāk izprovocēt, kā nekā, tur visi stūri staigā apkārt pa pāriem.
Dienās, kad zilumu par daudz, un esmu apvainojusies uz visiem un visu, varu visu dienu griezt visiem kvadrātiem, taisnstūriem, piecstūriem un astoņstūriem nost stūrus - līdz visi vienādi pēc vienas sejas un nav spējīgi darīt pāri.
Gadās arī pavisam jauki atgadījumi - te starp stūraiņiem un citām formām.
Piemēram, vakar trīsstūris apmaldījies, lūdza aprēķināt viņa hipotenūzu un Pitagors atgriezās pie manis, it kā mēs nemaz nebūtu šķīrušies vidusskolas izlaidumā pēc pirmās dejas, tad likās, ka uz mūžiem.
Ehh.. valdzinoši un šarmanti mēdz būt tie trīsstūru likumi.
Ik rītu skrienu piecus kvadrātus ap četrām, potenciālajām Ziemassvētku eglēm, tā turpināšu līdz pirmajam sniegam( varbūt arī ilgāk). Cepu ovālus kokosriekstu cepumus, rakstu haikas uz dažāda lieluma kvadrātiem.
Dienās, kad pacietība nepamet mani ne uz mirkli un harmonija strāvo mani caurcaurēm, tad visu dienu ar vieglām kustībām, mazliet elpas, un rotaļām veidoju visus mākoņus apaļus bez neviena stūra, nu gluži kā pankūkas uz šķīvjiem svētdienās.
Maldos dažādu figūru mežos, nez kuro gadu. Sāk likties drīz pavisam drīz vairs nesitīšu apakšstilbus pret stūriem, bet varēšu tos apiet un pieņemt un necensties mainīt. Varbūt jau rīt, bet šodien, šodien, man vel pāris iedomīgi galda stūri jāapgriež.
