Telefona saruna ar dienasgrāmatu....

- Vai kopš pēdējās saulainās dienas viņa ir zvanījusi?
- Nē, nav gan, bet vēstules pienāk ik pārdienu. Nebaidies viņas plastalīna pasaulē šobrīd ir pavasaris viņa ir uzvilkusi gumijas zābakus un katru dienu zem lietussarga iet uz parku ēst aveņu ievārījumu.
- Pavasaris? - Nevar būt, vel taču ir ziema, es pa pilsētu staigāju mētelī un cepuri vel neesmu nolicis skapī...
-Viņai ir pavasaris, bet šeit ir karsta un svelmaina vasara. Vasaras raibumi danco pa Agates degungalu, bet kaimiņu bērni staigā ar melleņu notašķītām mutēm.
- Tātad viņa ir nolēmusi klusēt..
- Ne gluži klusēt, viņa ir savā pasaulē, pēdējā vēstulē viņa raksta, ka esot kļūdījusies domājot par sevi kā cilvēku, kam patīk vadīt, viņai patīkot radīt, nē viņa nespējot neradīt. Un šo laiku viņa izmanto radīšanai un augšanai. Cilvēki bieži maldās domās par sevi, viņa teica, ka tu gan esot pamanījis, bet sīkāk nepaskaidroja.
Tad, nu lūk, viņa radījusi luksoforu sapņiem. Nē, tas protams ir smieklīgi, ko lai iesāk ar tādu luksoforu, bet visu cieņu par uzdrīkstēšanos...
- Luksoforu sapņiem...
- Kā, lai tev precīzāk paskaidro, redz nomainījusi krāsas luksoforā, (krāsu skaitu mainīt būtu bezjēdzīgi). Viņai pat esot smaržas attiecīgajam tonim. Pie aveņkrāsas gaismas drīkst sapņot uz nebēdu, ja iedegas zilā krāsa, jāskatās, lai priekšā nenostājas mākoņi, bet sapņot nav aizliegts arī mākoņiem aizklājot luksoforu. Ja deg tukšuma krāsa jeb kā viņa teica realitātes krāsa, kas nozīmē, ka pretī raugās saskābusi seja, man grūti iedomāties krāsu, viņa teica, lai pat nemēģinot man tāpat neizdošoties, sapņot esot morāli grūti, cik es sapratu, tas nav tā kā pie sarkanās gaismas, kad nedrīkst, bet vairāk, kā nespēja sapņot, pie sarkanās vismaz mēs varam pāriet un citreiz par to pat nesaņemt sodu, bet pie tukšuma, neesot, kur aizāķēt sapni.
- Vai savās vēstulēs viņa pavēstījusi, kad pazvanīs, kad varēšu dzirdēt viņas balsi?
- Tad kad būšot radījusi pasauli, kas te nesaplīsīs kā ziepju burbulis, runāšana traucē, jo cilvēkiem labāk tīk nievāt nekā iedrošināt, bet kam es to stāstu...
- Vai viņa kaut ko vel bez tā visa raksta.?\
- Jā, ka iespējams viņai vairs nepastaigāsies pa Tavu ielu, tur negribot uzstādīt jaunos luksoforus, es viņai skaidroju, ka nevar taču tagad mainīt satiksmes noteikumus, bet viņa bija nepārliecināma. Tu tikai nedomā, ka viņa pavisam aizgājusi no mums un sakusi domāt savādāk. Viņai tas nepieciešams, lai varētu atgriezties šeit, bet vel nav īstais laiks.
- Vai viņa man piezvanīs?
- Piedod, domāju, ka nē, Tev pašam būs jādodas pie viņas ja ir kas sakāms, ja ne tad arī aiziet paklusēt pie viņas, vari jebkurā laika. Nosūtīt vēstuli.
- Viņa teica, kā man pie viņas nokļūt? Ceļu izstāstīja? Adresi? vai viņa maz gaida?
- Nē, redzi Tev tagad nāksies meklēt pašam, bet vai tad Tu maz esi gājējs ? Redzi, ne jau ceļi ir tie, kas tuvāk divus cilvēkus ved. Es nevaru Tev stāstīt, to ko viņa man nav atklājusi, lai ari klusums dažreiz runā spilgtāk, es nevaru būt objektīvs, dienasgrāmatas nevar būt objektīvas, mums stāsta visu un arī dažas kaislību uzpūstas liesmas kādā brīdī ir patiesākas par patiesām.
- Par ko viņa vel raksta, ja es nedzirdu balsi, vai vismaz rakstīto drīkstu dzirdēt, tā kā viņa rakstījusi, man laikam pietrūkst arī tā.
- Vēstule, kas pienāca pirms nedēļas:
Mīļais draugs!

Labi, ka nav svelmes un pavasaris uzkavējas ilgāk, manā plastilīna zooloģiskajā dārzā ir izauguši daži tauriņi, es zinu, ka tie nodzīvos savas pāris dienas un dosies uz debesīm, lielajām plastilīna debesīm, bet šobrīd tie priecē manas acis.
Šodien braucu autobusā un caur logu vēroju krustojumus, zini es domāju cik no cilvēkiem tajos stāv katru dienu, kas uz šiem krustojumiem nonākuši pirmo reizi, izkāpu pieturā un atcerējos to krustojumu, es atceros niansēs, to vakaru... mani gandrīz notrieca trolejbuss, viņam bija savs ceļš ejams un man savs...

-Doma palika nepateikta, viņa neatklāja visu līdz galam, laikam nobijās, ka viņas rakstītie vārdi varētu kalpot par lieciniekiem pret viņu pašu.
Man jāpārtrauc saruna ar Tevi, drīz atnāks pastnieks, viņa lūgusi mani viņu ik pārdienu pacienāt ar kakao un ievārījuma maizēm, jāuzzsilda piens un jāieslēdz plašu atskaņotājs.
- Paldies, es piezvanīšu vel kādreiz.

lidojumam labvēlīgs laiks.

Pat zinot, ka cilvēks nav mūžīgs pasaulē, Tu bīsties pacelties spārnos un lidot.
Vai tiešām vieglāk šim putnam nopirkt vai izlocīt būrīti? Mēs nezinām, kur šis lidojums mūs aizvedīs, to noteiks vējš, kurš pūtīs Tev zem spārniem paceļoties gaisā, vēlme lidot, spēks.
Tomēr lidojums ir pats skaistākais, kas ar mums notiek, tad kāpēc mēs baidāmies lidot un būt laimīgi?