Īstenībā es ienīstu robežas, jūtos iesprostota un vienīgais ko vēlos ir pārkāpt žogam.
Tas ir gluži tāpat kā pret bērnu izmantot apgriezto psiholoģiju.
Citreiz es ienīstu rīkoties tā kā vajag un palikt savā sētā, citreiz es ienīstu, ka mans prāts var pierunāt sirdi, vai vismaz likt tai rīkoties kā tas grib, jo redz, citādi man sāpēšot, bet zini, sāpēs tāpat, ja aizliegsi.
Šodien es ienīstu, ka prāts palicis bezspēcīgs. Un jūtas?...tās kāpj pāri sētai un pārkāpj norunas, emocijas ņem knaibles un griež prāta uzslietos žogus.
Šodien es negribu, tās saukt atpakaļ un likt tām palikt rātnām, lai skrien, lai apdedzina pirkstus, lai uzmetās uz pēdām tulznas, ja lemts. Es negribu kastītē es gribu mūžam sirdij uzticīga būt. Jo jūtas manai dzīvei ir kā ūdens uz auga saknēm. Es nemāku ka citas ar apdomu, piesardzīgi, pelēki. Manas jūtas nav pelēkas, tās nav remdenas, tās nav jāsilda mikroviļņu krāsnī. Tās vai nu ir vai nav. Jūtas nevar pieradināt un nevajag arī, ja kāds to mēģinās,iespējams, mana sirds pieteiks karu sabiedrībai.
Draudzīgs padoms. Nespēlējieties ar prāta rotaļlietām jūtu pasaulē, sagriezīsiet pirkstus.