Šodien gludināju baltus kokvilnas kreklus, apkaklīte nebija jāiestīvina un nebija arī jāberž ar veļas ziepēm.
Un es sapratu, ka spēju atdot visu par to, lai varētu Tavus baltos kreklus baltus berzt, izgludināt gludus, nolikt uz krēsla it kā noglāstot un redzēt kā no rīta tos apvelc, kā aizpogā pogas, kā piesēdies pie galda un brokasto, grauzdiņus ar ievārījumu, un tad apvelkot mēteli dodies savās ikdienas gaitās.
Un manas nepieradināmās domas ik palaikam saka, ka tā būtu lielākā laime- būt vienam priekš otra, nepazaudējot savu būtību.
Un visu laiku rakstot , manās domas kairina dzejolis, ko lasīju skolā un likās, bet liekas, ka nekas nav mainījies, tas uzrunā ar savu patiesumu.
Mīļus vārdus sacīt mātei likās lieki,-
Nemēdza tā tēvam maigi glausties klāt,
Tomēr visu mūžu baltākus kā sniegi
Viņa kreklus māte prata izmazgāt...
Kodīgajās putās raupjas kļuva rokas,
Vai gan tādas asas var ap kaklu vīt?
Bet var būt, ka slēpās baltā krekla krokās
Maigums, kuru glāsti nespēj izsacīt?
( Ārija Elksne)
P.S. Tāda, man viņa šodien izskatās un ticiet vai nē, tāda man viņa- personificētā viņa - patīk.
